Pārsteidzoši, vai ne?

Uzvilku sporta bikses un aizgāju paskriet. Jau minēju, ka sporta bikšu uzvilkšana un paskriešana ir viens no maniem ommm un gribasspēka rituāliem vēl no Murjāņu laikiem.

Starp citu, vai zini, kura ir ikvienas fiziskas aktivitātes grūtākā daļa? Pareizi! Sporta bikšu uzvilkšana!

Arvienvārdsakot, skrienu un redzu – pusmūža vīrietis, acīmredzot, bez noteiktas dzīvesvietas čurā ceļmalā.

Domāju, ko darīt? Pieiet klāt un pateikt, lai pārtrauc? 100% apčurās. Turklāt, ar tādām pašām sekmēm es varētu runāt arī ar apgaismes stabu.

Dusmoties? Dusmoties uz bomzi ir tas pats, kas dusmoties uz savu vēderu, kas karājās pāri jostas malai.

Starp citu, vai zini, ka slaida figūra nerodas sporta zālē, bet gan ledusskapī?

Vai zināji, ka brīdī, kad cilvēki kaut ko dara, viņi ir pieņēmuši pareizāko un labāko iespējamo tā brīža lēmumu. Vienmēr un visur! Bez izņēmuma!

Pačurāt ceļmalā? Protams! Bet kur tad vēl? Aprakt cigarešu izsmēķi pludmales smiltīs? Nelikšu tak somā! Piesiet mājas mīluli mežā pie koka? Jā, bet kurš to varēja zināt, ka viņš tik daudz ēd un vēl arī rej pa naktīm!

Ik viens pieņemts lēmums ir tā brīža labākā izvēle!

Un jā. Tas, kas tur karājās pāri jostas malai nav vēders un pat ne naksnīgie eklēri ar siera kūku. Tās ir mūsu pašu izvēles. Rezumējums. Summa. Gan vēderā, gan sirdī, gan galvā, gan naudas makā!

Zini, kāpēc man patīk paskriet… Tā es atrodu Sazemējumu. Tieku prom no ikdienas un kādu stundu, pusotru klausos savos sirdspukstos. Sajūtu savu elpu. Šādi atbrīvoju uztveres kanālu un tad atnāk miljons domu. Citā laikā tās dzīvo citā dimensijā, taču šādos brīzos atnāk pie manis.