Vai tev ir sapnis?

Top view of beautiful young brunette teenage girl blowing pink bubble gum

Nu, tas – lielais un spīdīgais? Shiny? Kas liek acīm mirdzēt un celties no rīta bez pulksteņa?

Man ir. Ne vienmēr, taču tas atnāk. Laiku pa laikam. Dažādos dzīves posmos.

Kad mācījos Murjāņos, mums deva kedas. Par brīvu. Zināšanai, keda – visprimitīvākā sporta čība ar uzkausētu gumijas zoli. Tas tāpēc, ka daudziem nebija iespējas iegādāties apavus sportošanai. Un tad bija tādi, kam radi dzīvoja ārzemēs un regulāri sūtīja naikus – spilgtas un kārdinošas botas. Tā, ka gribas pieiet klāt un samīlot. Vēl ar tām sintētiski spilgtajām kurpju šņorēm. Bija tāda mode. Mums, kedu valkātājiem, tas viss likās pilnīgs kosmoss.

Man galvā pamazām brieda sazvērestība – nokļūt štatos, visu iespēju zemē. Sapelnīt naudu, sapirkties botas, sakožļāties kožļenes un sadzerties kolu. Tonnu!

Pagāja kādi 5 – 6 gadi. Pa to laiku pabeidzu Universitāti. Un zini, tās krāsainās kurpju auklas man vilkās līdzi. Sapņos rādījās.
Apsēdos pie datora, uzmeklēju ASV apmaiņas programmas augstskolu beidzējiem. Tad palūdzu savam labākajam draugam, lai uzraksta pieteikuma vēstuli, jo manas agļu valodas prasmes tolaik varēja izdziedāt vienā teikumā, dziesmas vārdiem – laif is laif, na nā nā na nā!

Izsūtīju kādus 200 pieteikumus, atpakaļ saņēmu 8 – 10 atteikumus un vienu pozitīvu atbildi no Westgate viesnīcu ķēdes Orlando pilsētā Floridā.
E – pastā bija uzaicinājums braukt strādāt par fitnesa instruktoru viesnīcas viesiem. Tālāk tekstā bija minēts konkrēts datums un laiks, kurā viņi man zvanīs, lai pārrunātu detaļas personīgi.

Laif is laif, na nā nā na nā!

Tik tālu es nebiju aizdomājies. Atzīšos, drusku sašļuka dūša. Bet tad izdomāju plānu – atkal palūdzu draugu norunāt telefona interviju manā vietā.

Neticēsi! Viss izdevās lieliski, un vienā brīdī es sapratu – durvis uz krāsainajām kurpju auklām ir vaļā.

Vīza pasē. Līdz aizbraukšanai kādi 3 mēneši un es vēl nekad dzīvē nebiju tā mācījies kā tolaik angļu valodu.

Pārdevu savu norvēģijā nopelnīto automašīnu – sarkano mazdu, atdevu parādus un nopirku biļeti vienā virzienā. Pāri palika smaržīga 100 dolāru banknote.

Ielidoju ap kādiem 1 naktī. Reiss aizkavējās. Floridā naktis ir siltas un mitras. Krūmos dzied cikādes vai cukādes, nezinu.

Tas nozīmē, ka mani neviens nesagaida lidostā. Tas nekas, es nodomāju. Par visu tak ir samaksāts. Man taču ir tas dzeltenais kupons, ko šie atsūtija, lai uzrādītu taksometru vadītājam. Kā noproti, kupons man joprojām ir kaut kur albūmā.

Sēžu taksī priekšējā krēslā un bažīgi raugos uz skaitītāju. 60 usd. 74 usd. Pie 75 usd uznāca drebulis. Sāku domāt, ka es tak varētu šim savu pulksteni atdot, ja nepietiks.

Pie 89 taksis apstājās un tumšādainais šoferis saka, ka esam klāt. Zini. Tā sajūta, kad esi nolicis zemē kaut ko ļoti ļoti smagu. Dodu viņam savu simtiņu un ar pastieptu roku gaidu atlikumu. Jo rīt būs moš kaut kas jāēd.

Floridā naktis ir siltas un mitras. Krūmos dzied cikādes vai cukādes, nezinu. Mēnesgaismā nevar īsti redzēt. Un arī nav īsti vēlmes.

Guļu uz soliņa un pēkšņi – bams pa galvu! Es tak to izdarīju! Te nu viņš ir – mans sapnis! Lielais. Shiny!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s