Pirms kādiem gadiem 7 mans vecais “ES” sēdēja rindā Valsts nodarbinātības aģentūrā pēc pedējā bezdarbnieku pabalsta, lūkojās apkārt uz daudzajiem bēdu brāļiem un klausījās, kā aģentūras meitene monotonā balsī atkal un atkal turpināja uzdot “viesiem” vienus un tos pašus jautājumus. Un saņēma jau ierastās atbildes – “Šoreiz nekā. Tur jau neko nemaksā. Laikam jābrauc uz Īriju.”
Pēc pēdējā pabalsta, jo jaunais “ES” bija izlēmis, ka taisīs savu biznesu, un vēl vairāk, tas nupat kā bija reģistrējis 2 latu SIA. Mans vecais “ES” ar katru dienu kļuva aizvien nemierīgāks, jo bija pieradis pie komforta. Pie stabiliem un garantētiem ienākumiem. Pie paša radītas drošības ilūzijas. Dienesta auto. Apmaksāta mobilā telefona. Korporatīvā zobuārsta. Vecais “ES” nekādi negribēja atzīt, ka nu no tā visa būs jāatvadās.
Vecais “ES” sēdēja rindā, un pēkšņi ierunājās jaunais “ES” – “Vecīt! Paskaties apkārt! Ko tu vispār šeit dari? Vai tādu dzīvi tu sev esi iedomājies? Kur ir tava pašcieņa? Kur ir tavas ambīcijas un tavi mērķi? Un aizmirsti savas pagātnes uzvaras, tās nevienu vairs neinteresē. Tava vienīgā vērtība ir tavs nākotnes potenciāls! Un atceries, tev neviens neko nedos, visu būs jāpaņem pašam! Jānopelna! Tāpēc – ej un dari! Un nekad, nekad šeit vairs neatgriezies!
Tas bija sākums. Tā tapa “Coaching and Consulting Group”. Atzīšos, iesākumā vecais diezgan bieži uzradās, taujāja pēc bezmaksas labumiem. Nu jau kādu laiku nav redzēts. Vairs nenāk. Varbūt tāpēc, ka saprot, – nav jau par ko runāt. Jaunajam “ES” ir citas vērtības un citas prioritātes. Jāstrādā. Dziļajos ūdeņos.
