Kā tas nākas, ka mēs ar skaudību lūkojamies uz tiem, kam pieder vairāk? Aprunājam tos, kam sanāk labāk? Salīdzinām savu dzīvi ar citu cilvēku dzīvēm un neko nedarām, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas?
Tas, protams, nav par tevi. Un tomēr, nemitīgi salīdzinot savu dzīvi ar citām, mēs sākam ilgoties pēc lietām, kuras nemaz neeksistē. Mēs mācāmies izlikties par tiem, kas nemaz neesam. Iemācamies un tad vairs nemākam būt paši. Mēs aizmirstam savu patieso būtību un sākam dzīvot svešas dzīves. Sapņojam svešus sapņus un darām darbus, kas nesniedz piepildījumu. Mēs meklējam citu cilvēku atzinību, jo sava vairs nešķiet gana nozīmīga. Ejam uz priekšu nevis tāpēc, ka tā liek pārliecība, bet gan tāpēc, ka bail no tā, ka citam tiks vairāk. Izmisīgi vēlamies ko lielu un paliekošu, un tajā pašā laikā neprotam novērtēt to mazumiņu, kas mums jau pieder.
Starp citu, kad bija pēdējā reize, kad tu biji tu pats?
EDGARS UNTĀLS. Tavu panākumu partneris 