Pirkšanas signāli

Mācītājs reiz brauca no pilsētas pie savas jaunās draudzes un ieraudzīja mūķeni, kas nāca ar kājām, rokās turot visai iespaidīgu iepirkumu grozu. Mācītājs, protams, piedāvāja mūķeni aizvest, un jaunā sieviete labprāt piekrita. Mūķene iekāpa mašīnā, apsēdās blakus sēdeklī, sakrustoja kājas virs ceļgala, un auto uzsāka kustību. Ārā valdīja neciešama svelme, tāpēc logi bija plaši atvērti un vējš draiski rotaļājās ar sievietes matiem. Pēkšņa vēja plūsma pacēla mūķenes svārkus un mācītāja skatam pavērās grezna mežģīnu apakšveļa. Pārvarējis mulsuma brīdi un izlīdzinājis auto gaitu, mācītājs ar vienu roku ciešāk satvēra auto stūri un otru nemanāmi uzlika mūķenei uz kailās miesas. “Tēvs, vai atminaties 129. Psalmu? “ – nočuksteja mūķene. Mācītājs negribīgi noņēma roku no mūķenes kājas un pārslēdza ātrumu. Pēc tam uzlika to atpakaļ. “Tēvs, 129. Psalms!” jau ar manāmu sārtumu vaigos viņa bikli noteica. Mācītājs atkal noņēma roku un teica “Māsa, piedodiet, tas vairs neatkārtosies!”, un abi turpināja ceļu klusējot, ja neskaita uzkrītošas nopūtas, ko jaunā sieviete laiku pa laikam izdvesa. Atbraukuši mājās, abi neveikli atvadījās, un katrs devās uz savu pusi. Ziņķāres vadīts, mācītājs uzšķīra 129. Psalmu un izlasīja – “Turpini iet un meklēt. Neapstājies, jo tikai tā tu sasniegsi to, pēc kā tiecies.”