
Ja runājam par pārdošanu, tad ir vairāki ar šo profesiju saistīti jautājumi, uz kuriem es līdz šim vēl neesmu saņēmis viennozīmīgu atbildi. Saki, ar ko, tavuprāt, atšķiras pārdevēja profesija no farmaceita profesijas? Vai farmaceitam ir jāmāk pārdot? Kur beidzas klientu apkalpošana un sākas pārdošana?
Tipisks piemērs ir teātra garderobe, kur smaidīga meitene pēc izrādes ātri un ar smaidu sejā pasniedz mēteli un novēl patīkamu vakaru. Manuprāt, izcila klientu apkalpošana. Un tagad mēteļa vietā iedomājamies aspirīnu. Tu palūdz farmaceitam pasniegt pudelīti aspirīna, kas atrodas plauktā aiz muguras, un viņš izdara tās pašas kustības, ko meitene teātra garderobē. Klientu apkalpošana ir acīm redzama, taču pirms pasniegt zāļu iepakojumu, farmaceits paņem tavu naudu un izsit čeku. Šajā brīdī viss notiek precīzi pēc vikipēdijas, kur “Pārdošana ir produkta nodošana no pārdevēja pircējam pret samaksu un pēc abu pušu vienošanās.” Tad pārdošana vai klientu apkalpošana? Ticu, ka farmaceits to nedarīs klusējot, visticamāk viņš uzdos vairākus precizējoša rakstura jautājumus un izvērtēs saņemtās atbildes. Taču arī pārdevēja profesijā divas svarīgākās prasmes ir jautājumu uzdošana un klausīšanās. Profesionāls pārdevējs izzina klienta vajadzības, piemeklē piemērotāko risinājumu, un pats svarīgākais – nevis pārdod, bet gan palīdz klientam nopirkt.
Manuprāt, ja klients saņem to, ko viņš vēlas, tā ir apkalpošana, ja klients saņem to, ko viņš vēlas un piedevām vēl arī čeku, tīri tehniski tā ir pārdošana. Kasiera līmenis. Čeks apliecina faktu, ka ir noticis darījums, tāpēc man ir priekšlikums – palīdzēsim klientiem nopirkt un turpmāk sauksim lietas īstajos vārdos.