JO TU ESI SASODĪTI SPĪTĪGS!

Laiku pa laikam, saņemu komentārus – jums, bagātajiem un veiksmīgajiem, viss nāk viegli! Jūs nezināt, kā tas ir – dzīvot no algas līdz algai!

Kā šodien atceros. Augusta beigas. Guļu saritinājies seģenē uz ēvelētiem koka dēļiem. Uz soliņa. Autoostā. Skatos zvaigžņotajās debesīs un cenšos ignorēt garāmgājēju skatienus.

Ja kādreiz vēlies nokļūt vietā, kur nekas nenotiek, izņemot zvaigžņu pulsāciju, lašu nārstu un traktoru rūkoņu, kas atbalsojas fjordu pelēkajos akmeņos, aizbrauc uz Laerdal. Ciematiņu Norvēģijas ziemeļaustrumos.

Sakrāju autobusa biļetei un aizbraucu. Sanāca tikai vienā virzienā. Togad mums tikko kā bezvīzu režīms bija piešķirts. Nezinu, kāpēc Laerdal. Vienkārši, izkāpu autobusa pieturā, lai apmeklētu labierīcības un paliku. Jo iepatikās. Klusums. Kalni. Un kas par gaisu. Ievelc elpu un še – gatava meditācija.

Ommm…

Trešajā naktī, guļot pieturā uz soliņa, sev teicu – “WTF! Edgar, apsoli, ka šī ir pēdējā reize dzīvē, kad tu nakšņo autoostā uz sola!”

Pa dienu gāju no mājas uz mājas, klauvēju pie durvīm un prasīju darbu. Nevienam nevajag. Nav sezona. Plus, kaut kāds aizdomīgs svešinieks…

Atzīšos, diezgan sašļuku. Galvā jau apsvēru domu – doties uz tuvējo benzīntanku un lūgt visiem pēc kārtas, lai peved kādu gabaliņu mājup – Latvijas virzienā. Domāju, pieklauvēšu vēl pie 2 durvīm un došos ceļā. Uz mājām. Pie mammas.

Vēl viens – tuk, tuk! Tu neticēsi!

Šis saka – Jā! Vajag! Ne uzreiz. Pēc 2 nedēļām, bet vajag!

Saimnieku sauca Magne Eri. Bijušais futbolists. Izmitināja mani kaimiņa mājas piebūvē. Sieru iedeva. Maizi.

Mana pārliecība. Visumam ir sava kārtība. Tas atalgo tos, kas uzdrīkstas pārkāpt robežas. Tā tas, vienkārši, notiek! Vismaz, ar mani. Regulāri. Daudzas reizes. Atkal un atkal! Tu pārvari sevi un saņem balvu – iespēju mainīties un dzīvot labākā pasaulē. Kāpt uz augšu. Nokļūt nākamajā līmenī.

Lasīju kartupeļus. Krāsoju mājas. Kāpu kalnos pēc pazudušiem jēriem. Tīrīju lopu kūtis. Pieņēmu aitām dzemdības. Izaugu. Mēnesī sanāca kādi 2500 lati. Milzīga nauda tajos laikos.

Togad un pēcāk kādas 5 sezonas pie Magnes darīju visu, kas bija jādara. Uzberzu pamatīgas tulznas. Locītavas sāpēja nežēlīgi. Smakoju pēc kūts jau pa kilometru. Izaugu. Restartēju domāšanu. Iepazinu sevi.

Zini. Tev ir jāsūta Visumam Signāls. Par katru cenu! Ka esi gatavs darīt! Ka esi gatavs uzsākt ceļu pretī pozitīvām pārmaiņām. Un Visums parūpēsies par resursiem. Tev tik jātic un jāsūta Signāls!

Pēcāk – 2012. gada 16. februārī es kļuvu par uzņēmēju. Aizgāju no siltas vietiņas – pārdošanas vadītāja amata farmācijas kompānijā. Bez algas dienas. Bez dienesta auto, datora un mobilā telefona. Bez apmaksāta atvaļinājuma un slimības lapas.

Un zini, pirmos divus gadus man nebija neviena klienta. Nulle! Zero!

Emocijas? Izmisums. Neizpratne. Bailes. Panika. Viss kopā…

Ar prātu saproti, ka tu esi pacēlis kaut ko lielu un smagu. Pacēlis un saproti, ka nav ņemams. Pagaidām, vēl nē. Tu, vienkārši, neesi tam gatavs.

Tā sajūta..

Un tu nezini, ko tagad darīt – likt nost vai turpināt nest. Ar cerību, ka pietiks spēka un izturēs mugurkauls. Un tad vēl tas spīts. Pēdējais elements resursu sarakstā. Jā, vienīgais, kas vēl palicis. Spīts! Un tu turpini nest. Lai piepildītu savu sapni. Soli pa solim!

Jo tu esi sasodīti spītīgs!

Jautāsi, no kā es pārtiku šos divus lieliskos gadus? Mūrēju kopā ar tēvu kamīnus. Mans tēvs – Vitolds Untāls ir lielisks kamīnmeistars.

Kā šodien atceros….

p.s. visiem ommm! ;o)

http://www.ccgroup.lv/issavienojums