Pēdējā laikā esmu novērojis kādu interesantu tendenci – uzņēmēji nevēlas saviem darbiniekiem „pārmaksāt”, un darbinieki, savukārt nevēlas „iespringt” par tādu naudu, kādu saņem. Daudzos uzņēmumos šāda „tradīcija” ir kļuvusi par sistēmu un s…ava veida korporatīvo standartu. Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka neviens neuzņemas atbildību par to, kā jūtas klients. Ja pieņemam faktu, ka klients ir tas, kurš maksā algu gan priekšniekiem, gan padotajiem, tad šādam biznesa modelim nav nākotnes. Dažas pasakas beidzas ar vārdiem ”…Un tā viņi dzīvoja, ilgi un laimīgi.”, taču šī nav tāda. Šai beigas ir citādas, un pienāk daudz ātrāk, nekā sākotnēji varētu domāt.
Uzņēmēji nevēlas maksāt, un es viņiem pat piekrītu. Es arī nemaksātu, bet gan sagaidītu, ka darbinieki savu algu nopelna. Visu līdz pēdējam centam. Un kamēr cilvēki nesaprot atšķirību starp „saņemt” un „nopelnīt”, kamēr nav izveidota motivējoša un izaugsmi veicinoša vide, tikmēr uzņēmuma nākotne ir apdraudēta. Tikmēr darbinieki turpinās jautāt: “Kāpēc man būtu jāpiepūlas, mazgājot traukus vai apkalpojot klientus, ja par savu darbu saņemu tikai minimālo algu?” Un atbilde joprojām būs nemainīga – „Tāpēc, ka šādi turpinot, minimālā alga tev būs garantēta visu atlikušo mūžu. Tavā dzīvē nekas cits nemainīsies, izņemot darbavietu un nomazgāto trauku skaitu!” Jāsaprot, ka minimālā alga nav sods, bet gan pārbaudījums vēlmei un apņēmībai tikt dzīvē uz augšu. Tā ir kā starta kapitāls ceļā uz gaišāku nākotni.
Atceries, minimālo algu cilvēki saņem, ja vēlies vairāk – nāksies iemācīties pelnīt.
