Tava nākamā izlaiduma balle

Publicēts žurnālā “Una” 06.2013.

Reiz māceklis jautāja Meistaram – Vai ilgi būs jāgaida pozitīvas pārmaiņas? Ja gaidīsi, tad ilgi! – atbildēja Meistars.  Tuvojas izlaidumu laiks un aizvien biežāk tiek uzdots jautājumi “ Ko darīt tālāk? Gaidīt pozitīvas pārmaiņas, vai spert soli tām pretī? Ja spert, tad kurā virzienā?”

photo-manipulations-michaelo-7Nav svarīgi, cik sen bija Tava pēdējā izlaiduma balle – viss, ko mēs darām, ir atkarīgs no 4 komponentiem, – zināšanām, prasmēm, ieradumiem un attieksmes, no kuriem pēdējais ir vissvarīgākais. Dzīve mums pati ieliek rokās svarīgāko instrumentu komplektu. Tā visiem dod iespēju pabeigt pamatskolu, taču, kas notiek pēc tam? Vai esi gatava mācīties tālāk?

Ir  pieci padomi, kas atvieglos Tavu izvēli:

  • Atdarini. Mēdz teikt, ka panākumi atstāj pēdas. Izvēlies kādu, kam vēlies līdzināties un dari tāpat. Tas ātrākais un efektīvākais veids, kā kaut ko sasniegt un iemācīties. Atdarini, dari to sistemātiski un mērķtiecīgi un neaizmirsti laiku pa laikam ieskatīties spogulī. Spogulis, tāpat kā kalendārs, nekad nemelo. Tas, ko tu redzi spogulī, ir ierakstīts tavā kalendārā.
  • Dari pretēji. Dari par spīti kritiķiem un nelabvēļiem, pretēji tam, ko apkārtējie no tevis sagaida. Par spīti apstākļiem, kas tevi ierobežo. Un iemācies mīlēt un novērtēt vietu, kur esi šobrīd. Tas dos spēku virzīties uz priekšu.
  • Atrodi savu pievienoto vērtību. Katram tāda ir un šī vērtība sastāv talantiem, rakstura iezīmēm, stiprajām pusēm. Tas ir kas īpašs, tāds, kas nav nevienam citam uz pasaules. Atrodi, izveido savu izaugsmes programmu un sāc strādāt.
  • Negaidi kritisko robežu. Vai Tu apzinies savas kritiskās robežas? Tas ir tad, kad ūdens smeļas mutē un viss ir novests līdz “kliņķim”.  Negaidi, sāc jau tagad, jo ar kritiskajām robežām ir līdzīgi kā ar smēķēsanu –  veidojas pieradums, līdz pamazām tās tevi nogalina. Ja tomēr vēl gaidi kādu zīmi vai signālu no malas, tad šeit tas ir. Tagad.
  • Sāc ar attieksmi. “Vai kāds man labprāt palīdzētu?”  – vaicāja Pūce. – “Ko tu gribi?” Pūks negribīgi atbildēja ar pretjautājumu. “Nav svarīgi ko, galvenais, lai palīdzētu labprāt.”  – noteica Pūce. Vai piekrīti Pūcei, ka dzīvē svarīgākais ir attieksme? Kāda ir attieksme, tādi esam mēs paši un arī cilvēki mums apkārt – kolēģi, priekšniecība, draugi un ģimenes locekļi. Tāpēc koncentrējies uz attieksmi,  ne rezultātu. Apbalvo attieksmi, ne reuzltātu. Pilnveido attieksmi, ne rezultātu. Attieksme jau ir rezultāts.

Atcerējos kādu sen redzētu kabeļtelevīzijas reklāmu – “Izvēlies, ko vēlies un skaties, ko izvēlējies!” Tāpat ir arī dzīvē – izvēlies labāk pati, jo apkārtējie Tev tik un tā mēģinās iemānīt savu patiesību. Vismaz reizi mēnesī mīļākais žurnāls mācīs Tevi kā dzīvot, ikdienā to pašu darīs priekšnieks, mājās skolos vīrs un tā tas turpināsies. Iespējams, ar citādām variācijām, taču dzīve vienalga visam uzliks savu zīmogu. Un kur esi Tu pati? Iemācies iekurt savu uguni pati. Ja to izdarīs cits, un tā pēc tam nodzisīs – paliksi tumsā!

Jā, protams, – ģimene, darbs, māja jātīra, orhidejas jāpārstāda, suns jāizved pastaigāt, pie radiem jāaizbrauc,  jāaiziet uz ballīti un tad drusku jāpasporto. Spēcīgi argumenti. Un tomēr ja esi izlēmusi mācīties – veidot savu attieksmi, papildināt zināšanas, pārvērst tās par prasmēm un jauniem ieradumiem, tad nemeklē Kembridžu, Oksfordu vai Jēlu kartē. Tās vispirms atrodas galvā – ārpus ierastās komforta zonas un ārpus darba laika no 9 līdz 5. Darot ikdienas darbu, mēs nopelnam iztiku. Ne vairāk. Mūsdienās esošo zināšanu un prasmju līmenis negarantē pat to, jo pasaule, tur ārā, mainās tik strauji, ka nespējam izsekot tai līdzi. Tomēr tikai strādājot ar sevi, attīstam tās kompetences, kas nepieciešamas, lai sasniegtu finansiālu labklājību.

Nobeigumā vēl kāds stāsts iz dzīves. Šis stāsts ir ticis pārstāstīts no reizes uz reizi, un nu kļuvis jau par kādas augstskolas leģendu. ASV augstākajās mācību iestādēs ir tradīcija, ka izlaiduma dienā jaunajiem censoņiem tiek sagatavots pārsteigums. Ceļa vārdu teikšanai tiek pieaicināts kāds, kura sasniegumi neprasa komentārus. Kāds, kurš sevi dzīvē ir pierādījis – izcils sportists, mūziķis, uzņēmējs vai politiķis.

Kā ierasts, izlaiduma dienā skolas zāle ir pilna ar gaviļniekiem, viņu draugiem, vecākiem un pasniedzējiem. Svinīgais brīdis ir sācies, un uz skatuves kāpj vīrs ar sirmumu matos, kura bagātība ir mērāma vairāku miljardu dolāru apmērā. Viņš vērīgi ieskatās satraukto jauniešu sejās un saka: “Pirms daudziem gadiem arī es biju tāds pats kā jūs. Es sēdēju šajā zālē un domāju par savu nākotni ar līdzīgām sajūtām. Tomēr atšķirībā no daudziem, kuriem ir bagāti vecāki, kas apmaksā studijas, man nebija nekā. Es visu sasniedzu pats. Un vēl viena būtiska nianse – uguntiņa acīs. Šo uguntiņu es neesmu zaudējis līdz pat šim brīdim. Jūsu acīs es to neredzu, tāpēc mums nav par ko runāt. Paldies!” Viņš devās prom šokēto absolventu, vecāku un pasniedzēju skatienu pavadīts. Pusceļā apstājās, pagriezās un piegāja atkal pie mikrofona – “Jā, skolas vadība lūdza, lai es beidzu savu runu uz pozitīvas nots…. – Veiksmi!” Un aizgāja.

Pēc daudziem gadiem studentu grupa izlēma izpētīt šī konkrētā izlaiduma absolventu dzīves gājumu, un salīdzināja viņu dzīves līmeņa koeficentu – vidējo ienākumu līmeni, apmierinātību ar dzīvi, veselības stāvokli, ar citu gadu absolventiem. Studenti ar pārsteigumu secināja, ka tas ir vairāk nekā trīs reizes augstāks.

Izskaidrojums ir tikai viens – attieksme un liesma, ko iededza šis vecais vīrs. To nevar iemācīties, to var tikai nodot tālāk.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s