Ir decembra vidus. Gads nepielūdzami tuvojas beigām, pareizāk sakot, savam kārtējam atskaites punktam mūžības kalendārā. Vēl vienai robežai starp vecām un jaunām cerībām, piepildītiem vai novārtā atstātiem sapņiem.
Es nezinu, ko tu paņemsi līdzi no šī gada. Lai gan, kļūdos. Zinu! Tu paņemsi to, ko būsi tajā ielicis. Darbus, kurus paveici ar sirdi un dvēseli. Cilvēkus, kurus tu iepazini tad, kad tev bija grūti vai gluži otrādi – tos, ar kuriem kopā svinēji uzvaras. Smaidus. Prieka un bēdu asaras. Tu paņemsi mirkļus, kuros tu biji tu pats – saskaņā ar sevi un cilvēkiem, ko mīli. Dziesmas, kuras dziedāji savam bērnam. Skaistākos mākoņus un spilgtākās zvaigznes. Jā, arī rūgtas vilšanās, sāpīgus klupienus un zilumus, kas ir darījuši tevi stiprāku. Mirkļus, kad Visums ir tevi uzrunājis kādā īpašā veidā. Lai sniegtu mācību vai dotu vēl vienu iespēju. Viss pārējais aizies nebūtībā. Paliks tikai tas, kas ir paliekošs.
Kāds būs nākamais? Tāds, kādu tu to izveidosi. Tos mirkļus. Tu zini.
EDGARS UNTALS. I deliver Results 