Atgriežamies mājās

Katram dzīvē reiz pienāk brīdis, kad saprotam – laime ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Vēl vienā pavasarī, rīta rasā un smaidā, ko ik rītu varam veltīt saviem mīļajiem. Pienāk brīdis, kad ieraugām pasauli citādā gaismā. Visi viedie padomi un pasaules gudrības kļūst par tukšām skaņām, kad atskārstam, ka patiesa gudrība ir atrodama tikai sevī.

Pēkšņi laipnība, rūpes un beznosacījuma mīlestība kļūst par stipruma pazīmi, nevis rakstura vājumu. Visa steiga, raizes un dzīšanās pēc ārēja spožuma pazūd nebūtībā, kad saprotam, ko patiesībā nozīmē –  dzīvot. Baudīt mirkļus, kas dāvāti, lai spētu  piepildīt savus sapņus. Lai piešķirtu jēgu un nodomu katram elpas vilcienam.

Reiz pienāk brīdis, kad saprotam – visu mūžu esam meklējuši citur, taču kādu pašiem vien zināmu iemeslu dēļ, bijām aizmirsuši par vienīgo vietu, kurā ir vērts meklēt.

Mēs visi reiz atgriežamies mājās. Kā Sprīdīši.