Filosofijas profesors noslēguma eksāmenā palūdza studentiem izpildīt sekojošu uzdevumu: „Lieciet man noticēt, ka krēsls, uz kura es šobrīd sēžu, ir neredzams!” Jaunieši domīgi un norūpējušies veselu stundu centās izdomāt ticamu un pamatotu stāstu, kas pārliecinātu profesoru. Tomēr viens no grupas pabeidza uzdevumu jau pēc 3 minūtēm. Profesors paņēma lapu, un uz tās bija rakstīts – „Kāds krēsls?” Šis students saņēma augstāko novērtējumu.
Par ko ir šis stāsts? Arī es savās apmācībās piedāvāju dalībniekiem pārdošanas instrumentus, un parasti sadalu tos divās daļās – klasiskajā un kreatīvajā. Neskatoties uz to, ka esmu personīgi šīs pārdošanas metodes un paņēmienus pārbaudījis praksē, tomēr ir daļa cilvēku, kas daudzas lietas nav gatavi pieņemt. Nav gatavi pieņemt, jo tajās ir kas tāds, kas liek viņiem iziet ārpus ierastās komforta zonas – nestandarta rīcība, netipiskas frāzes un neierasta vārdu spēle. Es pat zinu, kas notiek viņu prātos – „Ko par mani padomās? Un ja nu mani nesapratīs? Vai tik es neizskatīšos smieklīgi?” Un viņi izvēlas palikt pie klasiskās versijas. Kopā ar pārējiem sev līdzīgiem.
Šādās reizēs es parasti pieminu Einšteina slaveno teicienu: „Ir muļķīgi atkal un atkal rīkoties ierastā veidā un cerēt uz atšķirīgu rezultātu!” Un turpinu: „Cilvēkiem ar nestandarta domāšanu, spēju atzīt savas bailes un uzdrīkstēšanos iet jaunus, vēl iepriekš nestaigātus ceļus, pieder nākotne.”
Kāds krēsls?
EDGARS UNTALS. I deliver Results 