Jau iepriekš minēju – lai ieraudzītu skaistumu sev apkārt, nav jāapceļo puse pasaules, pietiek tikai skatīties uz to ar atvērtām acīm. Un tomēr pa ceļam uz Meksiku es uz pāris dienām iegriezos Ņujorkā. Par Meksiku lasiet kādā no žurnāliem, šobrīd neliels ieskats 8 miljonu iedzīvotāju ikdienā, kuri dzīvo savas dzīves pilsētā ar sākotnējo nosaukumu New Amsterdam.
V
ai esat bijuši šeit laikā, kad beidzas rudens un sākas ziema? Kad Centrālparkā jau ir atvērta slidotava, taču bērzu zeltainās lapas vēl spītīgi turas pretī ledainajām vēja brāzmām, kas pūšot no Hudzonas upes puses, liek pacelt mēteļa apkaklīti? Laikā, kad parka vāveres vairs nekur nemana un Louis Vuitton manekeni skatlogā tiek saģērbti jaunajā ziemas kolekcijā?
Skaisti, un arī tuvojošos Ziemassvētku sajūtu vairs nav iespējams ignorēt. Starp citu, Taimskvērā tie ir vienmēr – gaismas, reklāmu ņirboņa, fotoaparātu zibšņi, ceptu hotdogu smarža, cilvēku pūļi ar iepirkumu maisiņiem rokās, dzelteno taksometru straume, kas nekad neapsīkst. Tas viss uzdzen ko līdzīgu pirmssvētku stresam, taču šeit tā ir norma – pilsēta ar saviem standartiem un īpatnībām.
No visām pasaules pilsētām, kurās esmu bijis, Ņujorkai vienīgajai piemīt īpašs svinīgums un “pirmās reizes sajūtas” neatkārtojamais šarms. Katru reizi uz šejieni atbraucot, ieraugu to citādu, un nevilšus rodas jautājums – esmu mainījies pats, vai pilsēta tā arī vēl nav ļāvusi sevi pilnībā iepazīt?
Jāatzīst, es visai maz skatos televizoru, vairāk lasu grāmatas, taču, staigājot pa pilsētu, tā vien šķiet, ka aiz kārtējā lepnā limuzīna tumšajiem stikliem pavīd Džesikas Pārkeres somiņa, bet Dabas vēstures muzejā nevilšus rodas vēlme uzmeklēt Deividu Švimmeru.
Ņujorka ir īpaša jau ar to vien, ka tikai šeit var redzēt safrizētu dendiju Zegna uzvalkā ar 2 suņiem pie saites, kafiju vienā rokā un kaku maisiņu otrā. Šeit Apple veikala pārdevējs nejautā, vai ņemsiet, bet gan – cik daudz? Starp citu, iespējams mazlietotu mantu tirdziņā joprojām ir nopērkams gluži labs, pēc pārdevēja vārdiem, Trampa kundzes ūdeļādas kažoks par nepilniem 500 dolāriem. Neesmu pārliecināts par kažoka piederīgajiem, taču pēc skata vēl gana labs.
Brīvdienās pilsēta ir slinka un laiska – ielas ir netipiski tukšas, no pazemes metro līnijām ar vieglu šņākoņu gaisā paceļas tvaika mākoņi, un tikai daži rīta skrējēji vieglā riksī dodas Centrālparka virzienā, lai izbaudītu vientulību ar sevi, pārdomātu biznesa plānus un atgūtu spēkus cīņai par kārtējo dolāru.
Darba dienās gluži vai rodas vainas sajūta, skatoties kā visa pilsēta ir koncentrējusies vienam mērķim – tam, kādēļ vairums cilvēku šeit ir ieradušies – naudas pelnīšanai. Katram ir kāds konkrēts uzdevums, un šī iemesla dēļ jūs nekad neieraudzīsiet vienu bedres racēju un sešus padomdevējus.
Dolāram Ņujorkā ir vēl lielāks spēks nekā viesuļvētrai Katrīna, tāpēc tieši šeit ir īstā vieta, lai mācītos ar to apieties – nežēlīgi skarba dzīves realitāte un izdzīvošanas skola tiem, kas tikko sāk, vai arī neierobežotu iespēju poligons tiem, kas jau ir iemanījušies noķert savu veiksmes zelta zivtiņu.
Naudas pelnīšanas prasme pilsētu pilsētā tiek attīstīta jau agrā bērnībā. Laikam jau grūti atrast pateicīgāku vietu, lai kļūtu par “self made millionare”. Ceļš uz šo titulu katram ir savs, tomēr vairumu vieno viena pazīme – kaut kas ir jāpārdod. Nav svarīgi, avīzes, skautu cepumi, grāmatas vai savas prasmes – šajā skrējienā uzvar tas, kurš visvairāk vēlas uzvarēt.
Autostāvvietu pilsētas centrā praktiski nav, un tur, kur ir, nākas šķirties no kādiem 10 dolāriem stundā. Var jau, protams, izmantot metro, taču tas nav stilīgi, tāpēc ofisu darbinieki, “baltās apkaklītes” un citi sabiedrībā zināmu statusu sasnieguši indivīdi nebrauc ar metro, bet gan ar dzeltenajiem taksīšiem, vai sliktākā gadījumā iet ar kājām. Pārējie dodas pazemē.
Tieši šeit man izdevās novērot kādu lielisku pārdošanas piemēru. Pieturā ar paliela izmēra kasti rokās iekāpa divi melnas ādas krāsas puišeļi apmēram 12-13 gadus veci un nekavējoties uzsāka sarunu ar pasažieriem. Viens no viņiem skaļi un pārliecinoši teica: “Sveicināti, dāmas un kungi! Mani sauc Džeisons, tas ir mans partneris Maiks un mēs pārdodam cepumus. Vācam līdzekļus basketbola komandai, lai bērni nebūtu uz ielas. Tikai 2 dolāri par paciņu, un jūs sagādāsiet bērniem prieku! Lūdzu, pērciet cepumus!” Abi apstaigāja metro vagonu, piegāja katram klāt un uzrunāja individuāli. Cepumus nopirka apmēram katrs 3 – 4 pasažieris, tajā skaitā arī es. Viss pārdošanas process notika kā pēc grāmatas, un es ar baudu noskatījos, cik efektīvi jaunais censonis ir apguvis svarīgāko prasmi šajā pilsētā.
Būtiskākās atziņas, ar kurām vēlos padalīties:
1. Uzruna. “Dāmas un kungi!” Vairums cilvēku jūtas pagodināti, kad tiek šādi uzrunāti. It īpaši metro vagona publika, kas, iespējams, šādus vārdus nedzird visai bieži. Nevar nepieminēt arī puiša balss toni, kas iedvesa drosmi un pārliecību.
2. Iepazīstināša ar sevi. “Mani sauc Džeisons un tas ir mans partneris Maiks.” Cilvēki nepērk no svešiniekiem, vēl jo vairāk lietas, kuras pēc tam bāž mutē. Džeisons ar Maiku, tā jau ir cita lieta. Turklāt viņi abi ir partneri, tas nozīmē nopietnu biznesu un zināmas garantijas.
3. Iepazīstināšana ar pasākuma mērķi un vēlamo rezultātu. Visiem ir skaidrs, ka tiek pārdoti cepumi un iegūtie līdzekļi izmantoti cēlam mērķim – basketbola komandai. Peļņa no cepumiem paredzēta nevis sev, bet citiem. Turklāt pusaudži spēlē basketbolu – plaši pazīstamu un visnotaļ populāru sporta veidu. Domāju, ja tas būtu krikets vai rokasbumba, atsaucība būtu daudz mazāka. Visbeidzot, nopērkot cepumus, pircējs palīdz mazināt sabiedrībā aktuālu problēmu – ielu bērnu skaitu un pusaudžu vardarbību.
4. Cenas pozicionēšana. “Tikai divi dolāri.” Uzsvars uz vārdu tikai.
5. Emociju piešķiršana. “Jūs sagādāsiet bērniem prieku!” Kas gan var būt jaukāks un svētīgāks? Nav noslēpums, ka emocijas pārdošanā ir galvenais instruments, lai atvērtu pircēja sirdi un maku.
6. Personisks lūgums. Kāds vienmēr izliekas, ka nav dzirdējis vai uz viņu tas neattiecas. Kādam negaršo cepumi, nepatīk basketbols un sociālas problēmas nesatrauc, taču uzrunājot katru potenciālo pircēju individuāli, iespēja pārdot palielinās vismaz par 50%
7. Aicinājums uz konkrētu rīcību. Prezentācijas beidzamais teikums – “Pērciet cepumus!” ir fundamentāli svarīgs. Biežāk sastopamā kļūda, ko pieļauj pārdevēji -potenciālajam pircējam netiek sniegti konkrēti norādījumi. Pārdevējam var šķist, ka darbs jau ir padarīts, gan jau pircējs pats sapratīs, kas viņam ir jādara, taču tā tas nav. Cilvēki pēc savas būtības ir visai pasīvi un neizlēmīgi, it īpaši veicot neplānotus pirkumus, tāpēc aicinājums uz rīcību ir vienkārši neaizvietojams ikvienā pārdošanas situācijā.
Nezinu, vai šo scenāriju kāds viņiem pateica priekšā, vai arī cepumu puiši paši pie tā nonāca kļūdu un panākumu rezultātā, taču saģērbjot Džeisonu uzvalkā, nopucējot kurpes, iedodot rokās koferi, viņš jau tagad būtu izcils tirdzniecības pārstāvis jebkurā uzņēmumā.
Kamēr vairums viņa vecuma pusaudžu neatrauj savas pēcpuses no datorspēlēm, uzvelk pa dūmam un diedelē vecākiem jauno iPhonu, tikmēr Džeisons iet un dara. Mēdz teikt, ka pirmais miljons ir tas grūtākais, pārējie atnāk paši. Esmu pārliecināts, ka viņš ir uz pareizā ceļa un Džeisonu noteikti sagaida citāda nākotne, nekā kungiem attēlā pa labi.
Ja būtu tāda iespēja, es noteikti gribētu satikt šo puisi pēc gadiem 5, un mums būtu par ko parunāt. Domāju, ka arī Džeisonam būtu ko teikt bezpajumtniekam, kurš ikrītu 5 avēnijas un 47 ielas stūrī uzrunā garāmgājējus ar vārdiem: “Nav nozīmes dzīvot! Nav nozīmes iet uz darbu! Tuvojas pasaules gals un beigas ir tuvu!”
Atļaušos nepiekrist. Pasaules gals kopā ar ekonomikas lejupslīdi, pārāk lielu konkurenci, pārāk augstiem nodokļiem un pārāk zemu atalgojumu ir tikai kārtējais attaisnojums tiem, kas savā dzīvē nevēlas neko mainīt.
Kamēr vien mums ir dota šodiena, itin visam ir nozīme!
Patīkamas brīvdienas!
EDGARS UNTĀLS. Tavu panākumu partneris 