“Pārsteidziet mani!” – viņa teica!
Pirmajā apmācību dienā es parasti uzdodu jautājumu dalībniekiem par viņu gaidām un cerībām apmācību sakarā.
Un tad es viņu atpazinu. Meiteni no pēdējām rindām. Kad veicu korporatīvos treniņus, katrā ir viens vai divi dalībnieki, kas gaida pārsteigumus. Kā likums.
Tas ir tāds paterns jeb domāšanas formāts – nostrādāt kādā konkrētā amatā X gadus, visu zināt, visu prast, gaidīt pārsteigumus un sēdēt pēdējās rindās.
“Pārsteidziet mani ar pārdošanas rezultātu līkni, algas pielikumu un paaugstinājumu amatā!” – viņi saka saviem vadītājiem.
“Pārsteidziet mani ar pasūtījumu straumi un jauniem darījumiem!” – viņi saka saviem klientiem.
“Pārsteidziet mani ar dāvanām un mīlestības uzplūdiem!” – viņi saka saviem draugiem un tuviniekiem.
Tas tāds paterns. Gaidīt pārsteigumus.
Vadītāja viņu atsūtīja mācīties. Cerot uz pārsteigumu.
Vien kāda piebilde no manas puses. Pārsteigumi un pozitīvas pārmaiņas sākas iekšpusē un tad izplatās ārpusē. Kā akmens, kurš iemests ūdenī. Virziens – no iekšpuses uz ārpusi, ne otrādi!
Ir tāds teiciens – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās! Vairāk gan galvā, taču tas nemaina metaforas jēgu. Ja tu nemainies uz augšu, tu slīksti! Pašam nemanot.
Kamēr tu esi iekapsulējies pats savā pasaulē un savā patiesības versijā, tevi neviens nevar pārsteigt!
“Pārstreidz sevi! Piecelies un pārsēdies no pēdējās rindas uz pirmo!” – es teiktu. Ja mani kāds dzirdētu.
Tas būs sākums!
EDGARS UNTĀLS. Tavu panākumu partneris 