Pārsteigt sevi!

Tas prasīs 4-5 gadus no manas dzīves. Tas būs sosodīti dārgi. Būs jābrauc uz Londonu un Orlando. Jāpilda mājas darbi. Jāprezentē un jāuzstājas publiski. Angliski. Nez, vai man to vispār vajag… Galvā uzpeldēja doma pēc domas. 

Tu vari būt skolotājs sākumskolā, finanšu analītiķis korporācijā vai jurists no Volstrītas, taču publikas priekšā visi ir vienādi. Kaili savās emocijās, sasvīdušām plaukstām, cīnoties ar saviem gremliniem – bailēm un stereotipiem. 

Ar patiesu prieku vēroju Tomasu. Tomasam ir tikai 17 gadi, taču viņš jau tagad izstaro pārliecību, dzīvesprieku un, manuprāt, savam vecumam neraksturīgu viedumu. Skatījos un iedomājos – kaut es būtu sācis savu ceļu agrāk! 

Zini, kā notiek. Jo vairāk tu dari un pievērs uzmanību detaļām, jo labāk sanāk. Jo labāk sanāk, jo vairāk gribas darīt. Un, pamazām, tu kļūsti atkarīgs no panākumiem! Pozitīvā veidā. Vēlies tos atkārtot. Atkal un atkal. Rodas nepārvarama vēlme izzināt savu spēju robežas. Pacelt to latiņu tik augstu, kā vēl nekad iepriekš. Un atkal sevi pārsteigt. 

Jāatzīst, ka personīgās izaugsmes treniņš – “Harizma un publiskā runa” pie Ričarda Bandlera ir kas īpašs. Man reāli norāva jumtu! Teikšu kā ir – profesionālajā ziņā visu laiku vērtīgākais apmācību seminārs. Tagad, skatoties atpakaļ, analizēju mācību ierakstus, salīdzinu savu sniegumu pirmajā dienā un noslēgumā un nespēju noticēt, ka manā priekšā ir viens un tas pats cilvēks. Apbrīnojami!

Pārsteigt sevi! Atklāt sevi no jauna! Sasniedzot lielos mērķus un sperot mazos ikdienas solīšus. Tas tagad ir mans jaunais ieradums. 

Iemācījos no Tomasa dzirksteli. Jaunības enerģijas lādiņu. Biju par to aizmirsis. Pazaudējis. Gadiem ejot un cenšoties visu izdarīt perfekti. 

Tagad es zinu – brīžos, kad piezogas šaubas. Kad redzi, ka potenciālā iespēja ir stipri ārpus ierastās komforta zonas – ņem ciet! Tā ir īstā!